Beļģijas Grand Prix — Formula 1 leģenda no slapjām drāmām līdz hibrīdu laikmetam

Lietus līst tieši tagad, kad rakstu šos vārdus, bet rīt var spīdēt saule – tāds tieši ir Spa-Francorchamps.

Atceros, kā pagājušajā gadā braucēji trenējās ideālos apstākļos, bet svētdien viņiem nācās cīnīties ar īstu plūdu. Tā ir šī trases maģija – tu nekad nezini, kas tevi sagaida.

Skaitļi runā paši par sevi. 2025. gadā notiks jau 70. Beļģijas Grand Prix izcīņa Formula 1 sacensībās. Nedēļas nogale piesaistīja vairāk nekā 200 000 līdzjutēju no visas pasaules. Ne bez iemesla.

Beļģijas Grand Prix

Oscar Piastri uzvarēja šo sacīksti, un tas bija kas vairāk nekā parasta uzvara. Var teikt, ka tas bija brīdis, kad ieraudzījām F1 nākotni. Jaunie vilki pārņem stafeti no leģendām.

Spa nav parasts sacīkšu trase. Tā ir vieta, kur lietus piecu minūšu laikā var izmainīt visu. Kur braucēji traucas ar 300 km/h cauri mežam. Kur tradīcija saplūst ar mūsdienīgumu tā, kā nekur citur pasaulē.

Beļģijas Grand Prix ir kaut kas tāds, ko nevar izskaidrot ar sausiem faktiem. Varbūt tāpēc, ka laikapstākļi šeit ir tikpat neparedzami kā paši sacīkstes. Varbūt tāpēc, ka līdzjutēji ir īpaši skaļi. Bet varbūt vienkārši tāpēc, ka Spa ir dvēsele.

Katrs sezona nes jaunus pārsteigumus. Katra sacīkste ir cita vēsture. Un tieši tāpēc ir vērts iepazīt šo vietu tuvāk – no pašiem pirmsākumiem, caur attīstību, līdz pat mūsdienu izaicinājumiem.

Pirms mēs aplūkojam, kā Spa kļuva par autosporta ikonu, ir vērts saprast, ka šī ikona joprojām mainās.

No 1925. gada līdz hibrīdu laikmetam – Beļģijas Grand Prix vēsture un attīstība

Vai kāds 1925. gadā varēja paredzēt, cik ļoti mainīsies sacīkstes Beļģijā? Toreiz neviens nedomāja par drošību tā, kā to dara mūsdienās.

Pirmais Beļģijas Grand Prix notika tieši 1925. gadā Spa-Francorchamps trasē. Nesen biju tur kā tūrists, un ir grūti noticēt, ka kādreiz trase bija pat 14,9 kilometrus gara. Tā bija parasta sabiedriskā ceļa daļa, kas sacīkšu laikā tika slēgta.

Īstais stāsts sākās 1950. gadā, kad Formula 1 ienāca pasaules čempionātā. Taču toreiz Spa bija biedējoša vieta. Piloti brauca starp kokiem, bez drošības barjerām. Jackie Stewart to sauca par “zaļo elli”. 60. un 70. gados tur gāja bojā daudzi sportisti.

Pēc traģēdijas 1970. gadā braucēji boikotēja sacīkstes. Organizatoriem bija jāveic kādas izmaiņas. 1972. gadā Beļģija pārcēlās uz garlaicīgo Nivelles, pēc tam uz Zolderu. Bet tas vairs nebija tas pats.

1983. gadā notika izrāviens. Spa atgriezās, taču jau kā mūsdienīga trase ar 7,004 km garumu. Tika saglabātas svarīgākās daļas – Eau Rouge, Blanchimont –, bet tika pievienotas drošības zonas. Es domāju, ka tas bija labs kompromiss starp tradīciju un pragmatismu.

Mūsdienu laikmets atnesa jaunus izaicinājumus. 2003. un 2006. gadā tabakas reklāmas ierobežojumi mainīja kalendāru. Dažas sacīkstes pazuda, citas tika pārceltas. Beļģija izdzīvoja, taču dažkārt tā bija uz izzušanas robežas.

2014. gads mainīja visu – sākās hibrīddzinēju ēra. Pēkšņi svarīga kļuva ne tikai ātrums, bet arī energoefektivitāte. Pilotiem nācās pārvaldīt jaudu kā vēl nekad agrāk. Tā ir pavisam cita Formula 1 nekā Stewarta vai Sennas laikos.

Šodien Spa ir autosporta evolūcijas simbols. No bīstama sabiedriskā ceļa līdz augsto tehnoloģiju arēnai. Modernizētā trase izvirza pilnīgi jaunas prasības braucējiem, kurām pievērsīsimies nākamajā daļā.

Spa-Francorchamps zem mikroskopa – galvenās iezīmes un trases izaicinājumi

Kad es iegriežos Eau Rouge, vienmēr jūtu, kā sirds sāk sisties straujāk. Šī trases daļa nav tikai pagrieziens – tā ir vertikāla šūpoles sajūta. Mašīna krīt lejup caur La Source, lai uzreiz izšautu augšup caur slaveno līkumu sekvenci. Augstuma starpība? Vairāk nekā 100 metri visā trasē. Tas ir kā braukt pa kalna nogāzi.

Patiesībā Kemmel Straight vislabāk atklāj inženieru lielāko dilemmu. Pieliktais spēks vai maksimālais ātrums? Abus vienlaikus nevar iegūt. Pārāk daudz spārna – un vadītājs zaudē 10–15 km/h taisnē. Par maz – un auto trakoti lido cauri ātrajiem S līkumiem vidējā sektorā.

Atceros vienas sacīkstes, kad no rīta spīdēja saule, bet pēc stundas lija kā no spaiņa. Tā tas ir Ardenos. Laikapstākļi mainās teju ik pēc pusstundas. Pirelli jāgatavo riepu maisījumi visam — no sausa asfalta, kas uzkarsis līdz 50 grādiem, līdz ledaini slapjai trasei. Dažreiz vienā aplī startā ir sauss, bet pie Bus Stop jau slapjš.

Vadītāji saka, ka Spa ir fiziski vissarežģītākā trase. Runa nav tikai par G spēkiem — viss ir atkarīgs no lēmumu pieņemšanas ātruma. Pouhon līkumā tev ir varbūt sekunde, lai novērtētu saķeri. Ja kļūdīsies, ar 200 km/h ietriecies barjerās.

Šeit bolīdi darbojas uz iespēju robežas. Piekares sistēmai jābūt mīkstai uz apmalēm, bet stingrai straujās virziena maiņās. Bremzes uzkarst līdz sarkanumam Kemmel taisnes galā, lai pēc tam atdzistu lēnajos sektoros.

Kad apstākļi un tehnika saplūst vienā veselumā, rodas mirkļi, kas kļūst leģendāri…

No Fangio līdz Piastri – izšķirošie brīži un pretrunas

Atceros, kā skatījos to slaveno Häkkinena manevru 2000. gadā. Mika pus sacīkstes sekoja Schumacheram, un tad pēkšņi — bums! Viņš izmantoja Zonti kā dzīvu šķērsli un apdzina vācu pilotu pašā šaurākajā trases vietā. Tas bija neticami.

Häkkinen ģeniālais manevrs (2000)

Michael Schumacher vadīja sacīkstes, taču Häkkinen neatkāpās. Kādā brīdī brazīlietis Ricardo Zonta brauca viņiem priekšā lēnāk. Parasti tas nozīmētu beigas apdzīšanas iespējām. Taču Mika domāja citādi.

Fins sāka uzbrukumu tieši tajā brīdī, kad abi apdzina Zontu. Šūmahers bija spiests samazināt ātrumu aiz lēnā brazīlieša, bet Hakinens izmantoja otru trajektoriju un vienlaikus apdzina abus braucējus. Vācietis pat nepaspēja reaģēt.

“Tas bija viens no labākajiem manevriem, ko esmu veicis savā karjerā” – vēlāk atcerējās Häkkinen.

Ne-sacensības no 2021. gada

Pirms diviem gadiem redzēju vēl kaut ko dīvaināku. Lietus lija kā no spaiņa visu nedēļas nogali. Svētdien apstākļi bija tik briesmīgi, ka sacīkste ilga… trīs apļus aiz drošības mašīnas. Un viss. Par to viņi saņēma pusi punktu.

Vadītāji bija nikni. Arī skatītāji bija dusmīgi. FIA atzina, ka tā bija organizatoriska kļūda. Šīs “sacīkstes” dēļ tika mainīti noteikumi par minimālo apļu skaitu, kas nepieciešams, lai piešķirtu pilnu punktu skaitu.

Šūmahera pirmais triumfs (1992)

Michaelam toreiz bija tikai 23 gadi. Viņš brauca Benetton komandā, un neviens negaidīja, ka viņš varētu uzvarēt šādos apstākļos. Lietus, haoss, avārijas – bet jaunais vācietis izlauzās cauri konkurentiem kā nazis caur sviestu.

Šī uzvara aizsāka leģendu. Schumacher pierādīja, ka spēj braukt jebkuros apstākļos. Pārējais jau ir vēsture – septiņi čempiona tituli.

Huberta traģēdija (2019)

Man nepatīk par to rakstīt, taču Anthoine’a Huberta nāve F2 sacīkstēs satricināja visu autosporta sabiedrību. Jaunajam francūzim bija tikai 22 gadi. Negadījums bija tik nopietns, ka FIA nekavējoties sāka darbu pie jauniem drošības risinājumiem.

Tika ieviestas papildu enerģiju absorbējošas barjeras, mainītas sacīkšu neitralizācijas procedūras. Traģēdija atgādināja visiem, ka Formula 1 joprojām ir bīstams sporta veids.

Visi šie mirkļi – gan triumfi, gan traģēdijas – ir veidojuši Spa-Francorchamps vēsturi. Katrs no tiem ir atstājis nospiedumu līdzjutēju atmiņā. Kā šīs emocijas ietekmē sacīkšu biznesa vērtību un tēlu, apskatīsim turpmāk…

Mūsdienīgums, ekonomija un zaļa nākotne sacīkstēm

Patiesībā negaidīju, ka Beļģijas GP rada pat 106 miljonus eiro gadā Ardenu reģionam. Tā ir milzīga nauda tikai vienam sacīkšu nedēļas nogalei. Bet, ja padomā, cik daudz cilvēku ierodas, cik daudz viesnīcu viņi rezervē, cik daudz ēdiena iegādājas – tas sāk iegūt jēgu.

Lielākā daļa šo līdzekļu nāk no dažiem avotiem. Biļetes ir acīmredzams ienākumu avots, bet patiesībā tūrisms ir tas, kas dod visvairāk. Cilvēki ierodas no visas pasaules, paliek vairākas dienas, iepazīst apkārtni. Arī sponsori ievērojami papildina šo budžetu.

Liberty Media ir līgums, kas ir spēkā līdz 2025. gadam. Esmu dzirdējis, ka notiek sarunas par pagarināšanu, taču tas nav tik vienkārši. Spa uzturēšana izmaksā diezgan dārgi, un F1 kalendārs kļūst arvien pilnāks.

Moët & Chandon kļūst par titulsponsoru 2025. Interesanta izvēle – šampanietis un sacīkstes vienmēr ir gājuši roku rokā. Viņu mārketinga aktivitātes solās būt diezgan plašas, lai gan detaļas vēl nav atklātas.

Kas mani pārsteidza, ir tas, cik nopietni viņi izturas pret ekoloģiju. CO₂ izmešu samazināšana, hibrīddzinēji – tas ir viens. Bet viņi arī organizē īpašus autobusus līdzjutējiem, lai apkārtnē būtu mazāk automašīnu. Tam ir jēga – tie sastrēgumi pēc sacīkstēm ir briesmīgi.

Es domāju, ka līdz 2030. gadam motosports kļūs vēl zaļāks. Citādi sabiedrības spiediens būs pārāk liels. F1 to apzinās un cenšas pielāgoties.

Biznesa ziņā Spa atrodas dīvainā situācijā. No vienas puses tas nes peļņu un tam ir sava vēsture. No otras puses – izmaksas pieaug, bet jaunās trases piedāvā lielākas summas. Tā ir balansēšana starp tradīciju un reālo ekonomiku.

Vai šī kaislības un atbildības līdzsvara pietiks, lai Beļģijas GP paliktu kalendārā?

Nākotnes virziens – kas tālāk notiks ar Beļģijas Grand Prix?

Vai Beļģijas Grand Prix izdzīvos nākamo desmitgadi? Es bieži par to domāju, vērojot pārmaiņas F1.

Es piefiksēju trīs galvenās tendences, kas veido Spa-Francorchamps nākotni:

• Jaunie uzvarētāji kā Piastri vai Norris piesaista jaunu fanu paaudzi – tas maina auditorijas demogrāfiju un paver durvis jauniem sponsoriem
• Mākslīgā intelekta tehnoloģijas laikapstākļu prognozēs un gaidāmie oglekļa ziņā neitrālie dzinēji var padarīt Spa par F1 laboratoriju
• Līguma pagarināšana pēc 2025. gada ir cīņa starp Eiropas tradīcijām un paplašināšanos jaunos tirgos

Es domāju, ka galvenais ir elastība. Spa nevar balstīties tikai uz nostalģiju – tam jāsniedz kas vairāk nekā tikai skaistas atmiņas.

Beļģijas Grand Prix nākotne ir atkarīga no tā, vai tā spēs apvienot savu leģendāro vēsturi ar mūsdienu sporta biznesa prasībām.

Tom F

dzīvesstila redaktors

Luksusa blogs