Zofia Błażko – īsts gleznotājas un unikālas mākslinieces portrets

Šodien es jums piedāvāju unikālu varoni. Viņa ir absolvējusi maģistra studijas Gdaņskas Tēlotājmākslas akadēmijā glezniecības specialitātē. sieviete, kuras dzīslās plūst mīlestība pret renesansi, literatūru, ceļojumiem un sportu. Kas no šīs saiknes iznāks un pie kāda dzīves veida tas novedīs? Zofija Blažko? Ja vēlaties viņu iepazīt, lūdzu, izlasiet rakstu.

Kad pārliecinājies, ka gleznošana ir tavas dzīves aizraušanās?

Es neatceros, vai man kādreiz ir bijusi tāda sajūta. Zīmēšana un gleznošana mani pavada tik ilgi, cik sevi atceros. Man tas ir dabisks stāvoklis, tāpat kā elpošana, un tāpat kā bez gaisa es nevaru darboties bez gleznošanas. Droši vien esmu piedzimis ar šo aizraušanos un man ir dziļa pārliecība, ka es tai netikšu cauri.

No kurienes rodas idejas jūsu darbam?

Idejas smeļas no dzīves.

Vai gleznotie cilvēki ir īsti?

Jā, visi attēlotie modeļi ir cilvēki, kurus es personīgi pazīstu. Es ļoti ilgu laiku gleznoju tikai cilvēkus no savas tuvākās vides – paziņām un draugiem.

Tas laika gaitā mainījās. Sāku ceļot pa pasauli, meklējot “jaunas sejas gleznām”. Kad kāds pievērš manu uzmanību uz ielas vai draugu draugu lokā un es nolemju, ka vēlos attēlot šādu cilvēku,tad iesaku tikšanos. Tad man ir iespēja uzzināt vairāk par nākotnes modeli, novērot, kā tas uzvedas, un iepazīt tā jutīgumu. Tas ir vienīgais veids, kā es varu parādīt kaut ko vairāk nekā tikai paviršību.

Kāpēc spēcīga korelācija ar Art Deco tendenci?

Patiesību sakot, es tik ļoti neidentificējos ar Art Deco. Es domāju, ka vairāk iedvesmu smēlos no renesanses laika gleznotājiem. Tomēr abu periodu mākslinieku darbība ir plaši saistīta sapratu cenšoties paust un iemūžināt skaistumu, tas bija viņu interešu un mērķa priekšmets. Tas pats mērķis un darbība ir tas, kas mani iedvesmo.

Vai Art Deco šodien ietekmē jūsu dzīvi?

Droši vien zināmā mērā, tāpat kā citi man zināmie stili, tie neapzināti ietekmē manu darbu. Nesen atgriezos no ceļojuma uz Florenci un varu teikt, ka manā jaunākajā gleznā jau redzama itāļu renesanses ietekme.

Jūsu gleznās redzams daudz multikulturālisma vai arī tās ir daudzu pasaules ceļojumu pēdas?

Jā, savu pirmo lielo māksliniecisko projektu es īstenoju uzreiz pēc universitātes beigšanas, rezidencē Jour et Nuit Culture Parīzē. Man bija iespēja atveidot Francijā atbraukušos emigrantus, kurus tur satiku.Etniskā daudzveidība mani ļoti fascinē. Veidojot citu tautu cilvēku portretus, vēlos ne tikai iemūžināt viņu fiziskās atšķirības. Pirms sākt darbu pie gleznas, vispirms cenšos iepazīt modeli dažādos aspektos, t.i., tās kultūru, reliģiju, filozofiju… Četru mēnešu mākslas stipendijas laikā Senegālā man izdevās izveidot sev īpašus portretus. un īsts. Pirms sāku strādāt pie audekla, es vispirms daudz laika pavadīju ar topošajām modelēm, lai mēģinātu saprast šos cilvēkus, vismaz daļēji lasīju arī Korānu un man bija personīgais vietējās valodas skolotājs “Volfs”. Man bija arī unikāla iespēja apceļot skaisto un saulaino Senegālu, satiekot siltus cilvēkus un unikālas vietas. Tas mani iekšēji ārkārtīgi bagātināja.

Vairāk gleznošanas vai fotografēšanas?

Es gleznoju un zīmēju kopš bērnības. Mans piedzīvojums ar fotografēšanu radās daudz vēlāk. Tieši Gdiņas Orlovo mākslas vidusskolā es sāku iedziļināties fotogrāfijas alķīmijā. Nodarbībās mēs joprojām izmantojām analogās metodes. Man bija vectēva “Zenit” fotoaparāts, uz kura objektīvā bija iegravēts veltījums, pats attīstīju fotogrāfijas un filmas… Tēlotājmākslas vidusskolā turpināju studēt fotogrāfiju, izvēloties fakultāti šajā priekšmetā. Sāku pirmās studijas glezniecībā, un pēc gada sāku otru jomu – fotogrāfiju… Tagad ar fotogrāfiju gatavoju kompozīcijas, kas palīdz radīt gleznas.

Otrā mīlestība pēc gleznošanas?

Ir trīs vienādas kaislības, kas ir svarīgs manas dzīves elements. Sports, literatūra un ceļojumi.

Sports man vienmēr ir bijis ļoti svarīgs. Tiesa, nekad neesmu ar to nodarbojies profesionāli vai piedalījies ekstrēmos sporta veidos. Taču sports man palīdz iegūt nepieciešamo enerģiju, kas ļaus pavadīt daudzas stundas pie molberta.

Es ne vienmēr biju lasīšanas cienītājs, bet par laimi esmu mainījies… Tagad bieži lasu no rītiem un braucot uz studiju. Tās ir gleznotāju biogrāfijas, reizēm filozofiskas pārdomas vai cits saturs, kas spēj mani iekšēji bagātināt. Gleznojot – ja nevajag lielāku koncentrēšanos – vai tēma mani aizrauj – klausos audiogrāmatas.

Man ceļojumi ir unikāla iespēja smelties jaunas iedvesmas. Man bija iespēja vairākus mēnešus pavadīt mākslinieku rezidencēs visā pasaulē, tādās vietās kā Senegāla, Pekina un Parīze. Es ļoti augstu vērtēju šos braucienus. Man bija iespēja satikt daudzus oriģinālus māksliniekus, redzēt interesantas vietas un ar viņiem saistītos cilvēkus. Man arī bija laiks viņus iepazīt un saprast. Liela nozīme šāda veida braucieniem ir faktam, ka tiek nodrošināta arī naktsmītne un studija – es pēc tam saņemu visu nepieciešamo nesavaldīgam un radošam darbam.

Kam ir adresēti tavi darbi?

Es neizvēlējos konkrētu auditoriju. Gleznoju to, ko vēlētos iemūžināt, kas man ir svarīgs un vēlos dalīties ar visiem. Es galvenokārt gleznoju reālistiskus portretus. Līdz šim tās bija gleznas bez slēptiem simboliem, atmosfēriskākas (jaunākajās sērijās gan tas mainās). Iepriekš mani galvenokārt interesēja īslaicīgi emocionālie stāvokļi. Arī veidojot attiecības ar modelēm, vēlējos notvert “modeles dvēseli”. Man šķiet, ka manas gleznas lielākoties ir universālas un pieejamas, vairāk nekā, piemēram, konceptuālā māksla. Strādāju ar cerību, ka mani darbi patīk un ir saprotami dažāda vecuma cilvēkiem, ar dažādu jūtīgumu, izglītību un cilvēkiem no dažādām kultūras vidēm.

Mazs vai liels formāts?

Tikko pēc absolvēšanas es jutos vislabāk lielākā formātā 200cm x 120cm un gleznoju šādas gleznas. Šobrīd strādāju pie mazākiem. Šogad manas lielākās gleznas izmēri bija 150x100cm, un tagad gleznoju audeklu ar izmēriem 120x80cm un 50cm x 40cm. Pretēji šķietamajam, mazāks formāts nenozīmē mazāk darba. Bieži vien ir grūtāk sacerēt un iemūžināt ideju uz mazāka audekla.

Vai ir maģiskākā vieta uz zemes?

Ir vairākas šādas vietas, kas man ir īpaši īpašas. Pirmie – kur es piedzīvoju gandrīz mistisku pieredzi – bija Himalaji. Man ļoti paveicās, ka varēju atrasties Annapurnas virsotnē, sajust un redzēt viena no augstākajiem kalniem pasaulē varenību.

Ķīniešu sakāmvārds saka, ka dievi dzīvo kalnos. To es tur piedzīvoju.

Kādas tēmas jūs savā darbā neapskatāt?

Pirms diviem gadiem man piedāvāja ļoti lielu pasūtījumu. 13 figūru gleznas uz viena audekla. Ja es uzņemtos šo darbu, tas būtu mans lielākais un ienesīgākais projekts. Taču tam, kurš to pasūtīja, bija “savs redzējums” par darbu. Es nekad nenoliedzu un neņemu vērā klienta idejas, taču šī glezna bija domāta, lai amortizētu man svarīgas vērtības, tāpēc es atteicos un nepieņēmu pasūtījumu.

Mīļākais brīvā laika pavadīšanas veids?

Relaksācija un relaksācija, tiekoties ar draugiem, brīvība un piepūle skrienot vai braucot ar velosipēdu un, ja iespējams, jaunu vietu apmeklēšana. Pēdējā laikā man ļoti patīk atrasties lasītavā un lasīt ļoti dažādas grāmatas – arī anatomijas mācību grāmatu.

Kur tu vēlētos būt pēc 5, 10, 15 gadiem?

Es joprojām meklēju savu vietu uz zemes. Par laimi man ir profesija, kas ļauj strādāt praktiski jebkur pasaulē un vienmēr varu tiekties uz saviem mērķiem, lai kur arī atrastos…
Un tas mani fascinē.

Paldies par interviju! Es novēlu, lai visi jūsu sapņi piepildās un izdodas… Luksusa produkti!